5. martā Latvijas Nacionālajā teātrī risinājās Mūzikas ierakstu gada balvas Zelta Mikrofons koncertceremonija, kuras laikā tika noskaidroti 2013. gada labākie ieraksti un pasniegtas balvas 19 nominācijās. 44 mūzikas video klipu konkurencē par 2013. gada labāko mūzikas video atdzīts grupas Instrumenti „Don’t Hold Onto Me”.
Suminot VFS films filmēšanas grupu panākumiem, lūdzām režisoram Uģim Oltem `patīt filmu` nedaudz atpakaļ un atminēties, kā bija veidot mūzikas klipu vienai no progresīvākajām grupām Latvijā.

Vai Tu biji pārsteigts saņemot Zelta mikrofonu?
Nē. Nē tāpēc, ka tu jau apmēram redzi to kontekstu un vienīgā baža ir par to, ka ir kaut kādi man nesaprotami faktori, piemēram, parasti nostrādā nacionālisms. Ja tu klipā, kurš ir sūdīgs, parādīsi, ka latvieši ir kruti, tad zini, ka tas diezgan brīvi būs ļoti mīlēts klips. Tāds tīri labs man likās Dona „Darling, darling” un arī Indriķa Ģelža klips citai Instrumentu dziesmai “Heartcore”.
„Don`t Hold Onto Me” ir gan spēcīgs emocionālais lādiņš un mākslinieciskā jauda. Par 90 procentiem biju pārliecināts, ka nebūs cits klips.

Kā Tu raksturotu klipu? Par ko ir stāsts?
Klips ir par to, ka jebkurai lietai ir ēnas puse un gaismas puse, un tikai atrodoties abas kopā, tās var veidot kaut kādu lietas veselumu. Klips dod iespēju redzēt ēnas vai gaismas puses atsevišķi, it kā tu skatītos caur burvju prizmu.
Šajā gadījumā dziesmai ir izteikti divdabīgs raksturs – maršējošs un pozitīvs pants, bet baigi agresīvs un tumšs piedziedājums. Tur arī radās doma, ka gaismas pusē dzīvo Reiņa un Šipīša čaulas, kas kustās nedzīvi, savukārt ēnas pusē dzīvo nenormāli dzīvelīgi un dēmoniski viņu dubultnieki. Spogulī starp šīm abām pusēm rodas sūce un tā melnā piramīda ir tā, kas to sūci rada. Piramīda izlien no mūzikas ritma – no basbungas un saplēš spoguli, kas ir robežšķirtne starp abām pusēm. Lēnām tumsas puse dabūj ielauzties gaismas pusē un kopā saplūstot izveido normālus Instrumentus ar savām kustībām un ēnām.

Kāpēc klipā ir izmantots trijstūris, ko tas simbolizē?
Tas nav trijstūris, tā ir piramīda. Tas ir viens no jaudīgākajiem ģeometriskajiem simboliem, jo tam ir visstabilākā plakne, kas balstās uz trīs punktiem un tiecas uz augšu. Tā nav noslēgta un neaktīva figūra, tā arī aktīva.
Visa pārējā grafiskā puse ir Lāsmas Lagzdiņas spēles ar ogles putekļiem. Ogle principā ir kaut kas izdedzis, sadedzis, bet tajā pašā laikā, tas ir jauns materiāls, no kura var rasties atkal kaut kas jauns. Tas ir ļoti radošs materiāls, kas viegli iekustās un atstāj pēdas.

Cik lielā mērā idejas piedāvā Instrumenti, un cik daudz tās nāk no Tavas puses?
Viņi iedeva dziesmu. Pirmais, ko es sapratu ir tas, ka ir šīs divas puses – gaišā, ritmiskā, kā arī tumšā un agresīvā. Šajā laikā Instrumenti bija uztaisījuši foto sesiju, kurā Reiņa un Šipīša sejas puses tika saliktas kopā un izveidots pilnīgi jauns personāžs. No tā arī radās doma, ka principā viņi kā mākslinieki, kas strādā kopā, ir viens otra dubultnieki. Tu viņiem noprezentē ideju, aizstāvi, un viņu inputs tālāk ir jau tavos nospraustajos rāmjos. Viņš jau nekad nebeidzās un tādā procesā režisors īstenībā ir tikai diriģents. Šajā klipā nenormāli lielu lomu spēlē Lāsmas grafiskais darbs.
Tik pat daudz klipā ir arī tas, kā Instrumenti paši savus tēlus iznes, jo mēs neko priekšā neteicām. Tas, ko viņi dara gan animācijas daļā, gan melnajā ir viņu pašu vēlmes un pienesums. Šī grupa režisora darbā neiejaucās un, ja jūt, ka es viņus sapratis, tad ļauj arī tev pašam būt. Bet ja tu nesapratīsi..
Es zinu, ka ir grupas, kurām klipi vispār nav redzējuši dienas gaismu. Man no tā bija baigi bail. Tu jūti, ka tā mūzika ir ļoti augstvērtīga un jebkuram citam komponentam ir jābūt tādam pašam.

Standarta jautājums; vai filmējot klipu bija kāda smieklīga epizode?
Mēs filmējām četras dienas. Divas ar pusi pagāja filmējot balto animācijas daļu. Smieklīgi bija, ka operators šausmīgi nervozēja, jo tikai trešās dienas vidū viņš dabūja kaut ko reāli uzfilmēt. Pirms tam bija tikai fotoaparāta slēdža spiešana. Kamēr mēs vispār apguvām to metodi kā filmēt un strādāt! Pirmās dienas pievakarē mums bija četras sekundes materiāla – 100 kadriņi.

Kās sauc šo metodi?
Stop motion animācija. Tur arī bija bišķiņ mānīšanās – vietām, kur nevajadzēja tik specifiski, mēs šāvām ar foto aparātu ar 8 kadriem sekundē un viņi vienkārši spēlē normāli kā aktieri.

Cik spoguļus saplēsāt?
Viens, kuru testēja un nevarēja saplēst, tad bija īstais, un divi, kas karājās gaisā arī tika saplēsti. Četri spoguļi. Nesot it kā sliktu veiksmi?!

Par vizuālo tēlu. Tu nāci ar savu redzējumu, kā Instrumentiem jāizskatās, vai turpināji ieturēt līdzšinējo stilu?
Tas viss bija detaļās izspriests. Gaišās tēla puses kostīmiem bija jābūt pēc iespējas neizteiksmīgākiem, tur noderēja viņu senāki skatuves tērpi, bet tumšajā pusē bija viņu jaunie MAREUNROL`S darinātie skatuves kostīmi, kas par tādiem kļuva pēc šī klipa. Kas attiecās uz grimu, tad tur tas bija viss, kas šim klipam vajadzīgs. Gaismas pusē bija zīmētas lūpas, acis, lelles bālums, ļoti akurātie mati,bet tumsas pusē atkal melnās lēcas. Īstenībā make up bija ļoti pārspīlēts, bet tas bija tas, ko klipam vajag. Nebija nekās tāds, ko no viņiem nevarētu sagaidīt, bet tajā pašā laikā ļoti specifiski šai iecerei.

Kā ir strādāt ar Instrumentiem? Vai viņiem ir kaut kāds kaprīzes?
Nu kā, tas jau ir viņu klips. Viņi labi zina, ka tas ir tikpat svarīgi kā albumu rakstot spēlēt cik nu labi tu māki. Kādas tur kaprīzes? Ne jau man to klipu vajag.
Filmējot mēs iztikām bez producentiem, jo menedžmenta meitenes apguva šim arodam nepieciešamās iemaņas un izdarīja producentu darbu pat nezinot, kas ir producenta darbs. Saku – viņi ir liela komanda, nevis tikai divi džeki. Vēl jau ir trīs meitenes, un pēc viņu pašu uzstādījumā jebkurš, kurš tajā brīdī piedalās jebkādās viņu aktivitātēs ir Instrumenti.

Pēdējais jautājums. Šis bija Tavs pirmais..?
Jā, pirmais mūzikas klips.